Kāds ir Jums tuvākais interjera dizaina stils?
Mājokļa interjers ir loģisks mājas īpašnieka iekšējās pasaules uztveres attēlojums, savā ziņā pat dvēseles spogulis. Tieši tādēļ Jūsu mājas interjera dizainam ir ļoti liela nozīme. Pirms mājoklī ķerties pie interjera dizaina izveides, priekšā stāv grūts uzdevums — izvēlēties optimālu stilu un tam atbilstoši nokomplektēt dizaina priekšmetus un mēbeles. Gadsimtu gaitā mājokļu iekārtošana attīstījusies dažādos virzienos, un tagad ir pazīstami pat pāris desmit dažādi interjera stili. Tiesa, ikdienā tos stingri ievēro tikai retais. Vairumā gadījumu cilvēki priekšmetu tomēr izvēlas, vadoties pēc tā pielietojuma. Zemāk var iepazīties ar šobrīd aktuālākajiem interjera dizaina veidiem:
Minimālisms
Šis interjera dizains runā pats par sevi – šajā no Austrumiem atnākušajā stilā jūtama filozofu gudrība un mūku askētisms. Neliels krāsu daudzums, mierīgi toņi, vienkāršas ģeometriskas formas un elementu ritmisks atkārtojums, nekādu lieku mēbeļu – tas ir mūsdienu minimālisms interjera dizainā. Minimālisms ir stils, kam raksturīgas lakoniskas formas — bez dekoriem un ornamentiem. Kompozīcijas ir skaidras un ļauj uztvert materiālu dabisko faktūru. Minimālisma stilā iekārtotā mājoklī nav nekā lieka — tajā ir maz mēbeļu un daudz telpas. Mēbeles darinātas no mūsdienīgiem materiāliem — tērauda, alumīnija profiliem, matēta stikla un koka.
Haiteks (Hi-Tech) jeb strukturālais ekspresionisms
Šis stils daudzējādā ziņā uzskatāms par minimālisma pēcteci. Tas uzsācis savu uzvaras gājienu arhitektūrā un interjera dizainā XX gadsimta beigās. Hi-Tech interjera dizaina raksturīgākās iezīmes – augstās tehnoloģijas, liels stikla daudzums un hromētas metāliskās detaļas – rada interjeru, kurš atgādina kosmosa kuģi.
Kičs
Tie, kuri plāno veikt remontu savā mājoklī un iekārtot to atbilstoši šim stilam, iegūst plašas iespējas pat visdrosmīgāko risinājumu ieviešanai dzīvē. Kičs met izaicinājumu visiem noteikumiem, kuri veidojušies gadsimtiem ilgi. Visneveiklākie savienojumi, greznība un kliedzoša bezgaumība – tam visam atradīsies sava vieta kiča stila interjerā. Kičs interjerā ir nevis reakcija uz reālo pasauli, bet fikcija, kas radīta, lai to aizstātu.
Kantrī
Šis interjera stils sasildīs ar laukiem raksturīgo lakonismu un vienkāršību. Šī stila interjera dizains tiek veidots no dabīgiem materiāliem, kurus papildina vienkārši elementi, radot mājīgu un mierīgu atmosfēru. Interjera dizainā tiek iekļautas veclaicīgas lietas, kuras padara mājokļa interjeru mazliet patriarhālāku un tradicionālāku, savukārt vienkārši un patīkami dabīgie audumi iedveš interjerā dzīvīgumu un mīļumu.
Modernisms
Modernisma interjera dizains – tas ir visa neparastā un netradicionālā apvienojums. Tieši tur slēpjas pārdrošo risinājumu jēga un būtība, kas padara katru interjeru neatkārtojamu un unikālu. Šis stils, kurš radās ХIX gadsimta rūpnieciskās revolūcijas rezultātā, apvieno kliedzošu mākslīgumu un demonstratīvismu ikvienā elementā. Pateicoties metāla un koka, dažādu izliektu līniju un abstraktu formu savienojumam, kā arī tradicionālo shēmu neievērošanai noformējuma ziņā, šis interjera stils vienmēr būs aktuāls un moderns.
Art Deco
Art Deco apzīmē elegantu eklektisku dizaina stilu ar aizsākumiem ap 1920. gadu Parīzē. Art Deco kopumā pārstāvēja funkcionālisma un modernisma eleganci un šarmu. Art Deco lineārā simetrija, ģeometrija un leņķi skaidri norobežojās no plūstošās asimetriskās “organiskas formas” kas dominēja iepriekšējā jūgendstilā. Art Deco ietekmējās no daudziem agrā 20. gadsimta stiliem, ieskaitot neoklasisko arhitektūru, konstrukīvismu, kubismu, un futūrismu. Mākslas virziens reizēm iedvesmojās no senās Ēģiptes un Acteku krāsām un formām. Lietpratēji apgalvo, ka vairākām dizainu kustībām bija politiski vai filozofiski zemteksti, bet Art Deco bija tikai dekoratīvs. Arhitektūras piemēri joprojām apskatāmi dažādās pasaules vietās, to skaitā Ķīnā, Indijā, Latvijā, Kolumbijā un ASV. Lielākie un vispazīstamākie Art Deco arhitektūras pieminekļi ir Ņujorkas debesskrāpji: Empire State Building, Chrysler Building un Rokfellera centrs. Šis stils radās pagājušā gadsimta modernisma un funkcionālisma šķelšanās brīdi un kļuva par dominējošo stilu tā laika mājokļu interjeros. Savukārt mūsdienās, piedzīvojot savu kārtējo atdzimšanu, šis stils kļuvis par greznības un estētisma simbolu. Interjera dizainā Art Deco stilam raksturīgas grafiskas formas, plaša zelta krāsas izmantošana kombinācijā ar brūno un ziloņkaula toņa krāsām. Šī stila mūsdienīgajā risinājumā līdzās tradicionālām formām, parādās jauni risinājumi, piemēram, metāls tiek apvienots ar palmām, tāpēc bieži vien Art Deco elementi interjera dizainā kļūst par īstiem mākslas šedevriem.
Japāņu stils
Japāņu interjera dizains – tas ir atsevišķs virziens interjeru jomā, kurš, apvienojot Austrumu valstu tradīcijas, ir samērā ērts un ierasts dažādu kultūru pārstāvjiem. Šajā stilā līdzās izteiktam minimālismam itin labi iederēsies gan bīdāmā siena-durvis, gan arī mūsdienīga stereo sistēma; stilizēta gulta aizvietos tradicionālo tatami, bet bonsai stila augi, tējas servīze un hieroglifi lieliski papildinās savdabīgo austrumnieciskās harmonijas kopainu. Japāņu stilu interjera dizainā varētu dēvēt par dekoratīvo minimālismu, jo apkārtējā vide nav pārblīvēta, nekas pārlieku nesaista un nenovērš uzmanību, apkārt ir miers un harmonija. Tā kā Japāna ir blīvi apdzīvota zeme, tās cilvēki mājokļos vēlas plašumu. Istabas nav pārblīvētas ar mēbelēm. Turklāt japāņi mīl dabu, tāpēc mājokļos ir daudz ziedu. Japāņu stilam raksturīgas gaišas, nelielas bambusa mēbeles. Arī mēbeļu audumi ir gaišos toņos. Uzlecošās saules zemē atpūtas vieta tiek iekārtota istabas centrā. Mājokļa neatņemamas sastāvdaļas ir pārbīdāmas sieniņas.
Afrikāņu stils
Šāds interjera dizains ir tikpat karsts un mežonīgs kā pati Āfrika. Visas okera nokrāsas caurvijas ar spilgtiem un negaidītiem ornamentiem, leoparda raksti itin mierīgi sadzīvo ar totēma zīmēm, šamaņu atribūtiem, dekoratīviem ieročiem un ziloņkaula rotājumiem.
Mēbeļu izgatavošanai tiek izmantoti dabīgi materiāli vai to imitācija; daudz tiek izmantoti mākslīgie materiāli, kas atgādina tīģeru, zebru un citu eksotisku dzīvnieku ādas. Bambuss un melnkoks, rotangpalmas, korķa koks un āda interjerā ienesīs kaisli un pirmatnīgumu.
Rokoko
Rokoko ir 18. gadsimta dekorāciju stils, kas bija populārs Eiropā, it sevišķi Francijā. Tas izpaužas gan interjera dekorācijās, gan ornamentos, taču tas var tikt novērots arī skulptūrās, gleznās un arhitektūras detaļās. Rokoko jēdziens ir cēlies no franču vārda rocaille, kas sākotnēji apzīmēja modernās dekorācijas, kas var tikt atrastas 17. gs. arhitektūras projektos. Mūsdienu nozīmi vārds ieguva ap 1800. gadu, aptuveni tajā pašā laikā kad baroks, un tāpat kā baroks, rokoko sākotnēji likās neperspektīvs. Atdzimšanu rokoko piedzīvoja 19. gs., kas sākās kā mode kolekcionēt 18. gs. franču gleznas un mēbeles un kā rokoko interjera imitācijas mēģinājumi. Rokoko interjera dizains būtība ir divkārša: pirmkārt, formas ir gandrīz plakanas atšķirībā no augstā reljefa barokā; otrkārt, arhitektūras un skulptūru izcēlumi tiek likvidēti, lai projektētājs saskartos ar līdzenu virsmu, kas tiek izjaukta vienīgi ar logu nišām un kamīna plauktu. Tipiskā rokoko dekorējuma plānā visapkārt istabai (arī durvīs) tiek izveidoti koka paneļi, kas tiek dekorēti ar lieliski izgrieztiem, apzeltītiem motīviem zemā reljefā. Pēc 1720. gada paneļi tika krāsoti ziloņkaula balti un motīvi koncentrējas to augšpusē, apakšpusē un centrā ar taisnām apmalēm sānos. Citi motīvi parādījās uz sienām un uz velves, kura aizvietoja dzegu un sienu augšējās daļas. Formas bija smalkas un sākotnēji veidotas kā lentes; vēlāk tās sastāvēja vairumā no pagarinātām C- un S-kontūrām; augu stīgas, lapas, ziedi un dažreiz arī gliemežvāki un mazi putniņi tika iekļauti kompozīcijā. Vēlākajos plānos formas bieži bija viegli nesimetriski sakārtotas, bet asimetrija ir drīzāk trīsdimensionālo objektu (piemēram, sienu pamati, svečturi, galda ornamenti) sfēra. Ļoti svarīga rokoko interjera daļa bija spoguļi un gleznas, kas dažkārt tika iekļautas panelī virs durvīm. Kopējais efekts ir mirdzošs un dzīvīgs, ar akcentu uz noslēgtību. Šim interjera stilam raksturīgs bagātīgs dekors, pasteļkrāsas, izliektas līnijas un zelts -Rokoko reizēm dēvē arī par Francijas karaļa Ludviķa 15 stilu. Rokoko interjers ir ļoti grezns – izsmalcinātas un dekoriem klātas mēbeles, nelielas skulptūriņas, ornamentiem rotāti spoguļi, dekoriem klātas sienas, dekoratīvi sienu gleznojumi, zīda tapetes; ornamenti atgādina stilizētas liesmas, lapas, ziedu vītnes, gliemežvākus. Kolonnas reizēm tiek izgatavotas spirālveidā, to augšējā daļa – kapitelis – tiek bagātīgi dekorēta. Greznības iespaidu paspilgtināja spoguļi, kuru rāmis tika bagātīgi dekorēts un pārklāts ar zeltu. Greznības efektu radīja arī kristāla lustras, kuras, atstarojot gaismu, piepildīja telpu ar mirdzumu. Rokoko mēbeles tika darinātas vieglas, izsmalcinātas. Tām raksturīgas izliektas līnijas. Mēbeļu kājas tiek veidotas izliektā formā. Liela nozīme tiek piešķirta dekorativitātei. Arī mēbeles rotā rokoko raksturīgie dekoratīvie elementi. Krēslu atzveltņu izgatavošanā tie ieviests jauninājums – tās siluets atgādina vijoli. Mēbeles bieži vien tiek rotātas ar bronzas dekoriem, dekoratīvie elementi no koka tiek apzeltīti. Krēslu un dīvānu sēdekļi un atzveltnes tiek polsterētas un pārvilktas ar zīda audumu. Jaunās rokoko stila mēbeles – rakstāmgalds, neliels dīvāniņš, kumode, grāmatu skapis, kosmētikas galdiņš, poļu stila gulta. Rokoko panīka 1760. gados, kad tika apvainots kā bezgaumīgs, vieglprātīgs, simbolisks korumpētas sabiedrības stils. Divdesmit gadu laikā rokoko tika izspiests kopā ar baroku, ienākot neoklasicismam.
Klasicisms
Klasicisms ir mākslas stils un estētikas virziens, kas valdīja Eiropā no 17. – 19. gadsimtam gan literatūrā, gan teātra mākslā, gan tēlotājmākslā, gan arhitektūrā un mūzikā, atdarinot Senās Grieķijas un Senās Romas mākslu un estētiku. Klasicismu var iedalīt četros periodos; liriskais klasicisms, kas 17. gadsimtā izveidojas Itālijā, bet uzplaukst un attīstās Francijā, balstoties uz Senās Grieķijas vēlīno klasiku; revolucionārais klasicisms jeb neoklasicisms, kas rodas Francijā 18. gadsimta beigās franču revolūcijas ietekmē, šajā laikā galvenais uzsvars ir uz sabiedrības lomu un nozīmību, par izejas punktu šim periodam kalpo Romas republikas māksla; ampīrs rodas 19. gadsimta sākumā Napoleona valdīšanas laikā, un par mākslas iedvesmas avotu kļūst Romas impērijas māksla; pēdējais ceturtais periods – 19. gadsimta vidus akadēmiskais klasicisms, ko var uzskatīt par klasicisma pagrimuma periodu. Lai arī klasicisms ir balstīts antīkās kultūras atdarināšanā, daži no šiem periodiem ir formālāki un ārišķīgāki, bet daži patiesi atspoguļo klasiskos ideālus kā racionālisms 17. gadsimtā un apgaismības laikmets 18. gadsimta beigās. Klasicisms izpaužas formas vienkāršībā, skaidrībā, loģikā un augstos estētiskos kritērijos. Klasicisms atzīst skaistuma pozitīvo ietekmi. Var teikt, ka klasicisms ir cilvēka meklējumi mainīgajā pasaulē atrast stingru pamatu. Šāds interjera dizains iemieso antīkus elementus kas savijas kopā ar ēģiptiešu motīviem. Balta krāsa, sarkankoks, mēbeļu tapsējums ar ziedu ornamentiem, kā arī obligātā elementu simetrija kļuva par klasicismu raksturojošām pazīmēm un pats klasicisms kļuva par interjeru risinājuma paraugu nākamajām dizaineru paaudzēm. Latvijā klasicisms sāk attīstīties 18. gadsimta otrajā pusē, kad no skatuves pamazām aiziet baroks un rokoko. Galvenie mākslas centri ir Rīga un Jelgava. Rīgas celtniecībā parādās arī vēlā klasicisma izpausme — ampīrs.
Ampīrs
Ampīrs (franču empire – impērija) ir klasicisma stila paveids Eiropas arhitektūrā un lietišķajā mākslā 19. gadsimta 1. ceturksnī. Radies Francijā Napoleona impērijas laikā. Ampīra pamatā ir Romas impērijas laikmeta vienkāršotas arhitektoniskas formas, ko papildina senās Ēģiptes mākslas motīvi. Ampīram raksturīga stingra, svinīga monumentalitāte, rotājumos tiek izmantotas militārās emblēmas, stilizētas lauru lapu vītnes un vainagi, spārnotas lauvas, sfinksas (spārnotas lauvas ar cilvēka galvu), Romas impērijas simboli – ērglis, bruņucepures.Interjers ir atturīgi svinīgs. Tam raksturīgi sienu gleznojumi, dekoratīvais reljefs, kas atgādina ēģiptiešu sfinksas. Dekoriem raksturīgs ritmisks ornaments. Kā apdares materiālu izmanto tumšu koku, piemēram, sarkankoku, un bronzu. Logu rotāšanai izmantoja aizkarus no viegla, gaisīga auduma un sānu aizkarus no biezāka auduma. Aizkari tika glīti sakārtoti krokās, nostiprināti logam abās pusēs ar lentām. Aizkariem izvēlējās zilu, zaļu, violetu, dzeltenu vai rozā krāsas audumu. Šādas pat krāsas audumi tika izmantoti guļamistabās baldahīnu izgatavošanā. Virs gultām tika novietots baldahīns, aizkari glīti sakārtoti abās pusēs gultai. Gultas abās pusēs tiek novietoti gareni spilveni. Krēsliem un dīvāniem raksturīga līdzena sēdekļa virsma, bez izteikta polsterējuma. Mēbeles tika dekorētas ar ampīram raksturīgiem dekoratīvajiem elementiem. Viens no ampīra laika jaunievedumiem – taburete.
Jūgendstils
Jūgendstils ir mākslas, it īpaši arhitektūras un dizaina stils, kas radās XIX gs. 90.gadu otrajā pusē Eiropā, bet par visaptverošu parādību kultūrā kļuva laikā no XX gs. sākuma līdz 1. Pasaules karam. Nosaukumu “jūgendstils” jaunais strāvojums guva Vācijā un arī Latvijā. Mākslas vēsturē to dažkārt mēdz apzīmēt par neoromantismu. Par jūgendstila vadmotīvu kļuva mākslas sintēzes ideja, un tā sāka izpausties visos mākslas veidos, sākot ar lietišķo mākslu, un beidzot ar tēlotāju mākslu un arhitektūru. Jūgendstils attīstījās dažādās Eiropas valstīs, tajās iegūstot atšķirīgus nosaukumus: Jugendstil Vācijā, Art noveau Francijā, modernismo Spānijā, Sezessionsstil Austrijā, Stile Liberty vai Stile Floreale Itālijā, Młoda Polska Polijā. Katalonijā par jūgendstila centru kļuva Barselona, kur darbojās ievērojamais arhitekts Antonio Gaudi. Liela nozīme jūgendstilam bija arī Austrumeiropā; īpaši jāmin čehu mākslinieks Alfonss Muha. Raksturīgākās iezīmes: Jūgendstils bija diezgan tuvs simbolismam. Jūgendstils ir ornamentāls stils, kam pamatā liektas līnijas, asimetriska kompozīcija, neregulāri līniju ritmi. Tēlotājā mākslā jūgendstils pamatā izpaudās grafikā (ilustrācijās, plakātos), kur īpaši raksturīgi stilizēti augu motīvi, gaismēnu trūkums, dekoratīvas, liektas līnijas. Jūgendstila estētikas pamatidejas ir tuvas simbolisma filozofijai. Ikdienišķajā realitātē skaistums izsīkst un aizvien vairāk pieņemas spēkā mehānistiskais princips; mākslinieks ir nevis reportieris vai fotogrāfs, bet radītājs; mākslai ir jāpārveido pasaule, jāienes skaistais un cilvēcīgais vidē, kas ieskauj cilvēku, – viņa mājoklī, sadzīves interjerā un priekšmetos, apģērbā utt. Jūgendstila glezniecība bieži vērsās pie izglītota un izsmalcināta skatītāja, taču daudzās citās izpausmēs jūgendstils bija demokrātisks. Arhitektūrā jūgendstilam raksturīga celtnes funkcionālā uzbūve, kas izvirzījās par prioritāti, fasāde tika izcelta gan ar arhitektoniskiem līdzekļiem (erkeriem, lizēnām, durvju un logu ailām), gan ar būvplastikas elementiem (ciļņiem, skulptūrām, ornamentu). Ēkas koptēla izveidē svarīgi visi elementi: monumentālā glezniecība, vitrāža, mozaīka un pat uzraksti. Nereti jūgendstilā tika veidots viss nams, sākot ar pašu ēku un tās interjeru un beidzot ar galda piederumiem. Arhitektūrā dominēja neoklasicisma un nacionālā romantisma elementi, stājtēlniecībā spēcīgākas bija reālisma tendences, monumentos dominēja historisms. Glezniecībā un grafikā jūgendstils saplūda ar reālismu un simbolismu, ir jaušama impresionisma un postimpresionisma ietekme. Jūgendstila uzplaukums bija īslaicīgs. Ap 1910. gadu interese par to sāka noplakt.
Jūgendstils Latvijā
Jūgendstils bija nozīmīgs mākslas virziens arī Latvijas teritorijā. Sākotnēji spilgtākie jūgendstila pārstāvji bija vācbaltiešu mākslinieki, kuri dominēja reģiona kultūras dzīvē, taču tieši ar jūgendstilu saistās pirmo latviešu nacionālo mākslinieku ienākšana kultūras apritē (Janis Rozentāls, Jānis Valters, Jūlijs Madernieks u.c.). Tāpat kā Skandināvijā arī Latvijā jūgendstils saistīts ar nacionālās pašapziņas palielināšanos. Rīgā ir vairāk nekā 800 jūgendstila ēku, ko radījuši Mihails Eizenšteins, Konstantīns Pēkšēns, Eižens Laube u. c.
Gotika
Arhitektūras stils, kas radies Francijā, izceļas ar izsmalcinātību. Tajā nav tik svarīgi izmantotie materiāli un krāsas, cik to saderība un harmonija ar mājoklī esošiem priekšmetiem. Glīti ierāmētas gleznas un spoguļi, paklāji un gobelēni, ar audumu apdarinātas sienas un drapēti aizkari — tās ir gotiskā interjera stila raksturīgākās iezīmes. Kaut arī gotika pamatā ir arhitektūras stils, tās interjera dizainam piemīt ļoti būtiskas atšķirības no citiem stiliem, savs šarms: lieli logi, daudzkrāsainas vitrāžas, gaismas efekti. Gigantiski ažūri torņi, pasvītrota vertikāle visiem konstruktīvajiem elementiem, dinamika un formu ekspresija raksturīgi vēlīnajai, „liesmojošajai” gotikai.
Tehno
Mūsdienīgs interjera dizains ar ģeometriskiem elementiem, kvadrātveida vai apaļām formām. Telpa nav pieblīvēta un tiek izmantota ļoti racionāli. Tehno stilam raksturīgas stingras ģeometriskas līnijas, akmens sienas, metāliskas durvis. Svarīga šī interjera dizaina sastāvdaļa ir apgaismes elementi, kas līdzinās profesionālai aparatūrai.
Skandināvu dabiskums
Skandināvu interjera dizains – raksturīgs dabiskums un vienkāršība bez īpašiem dekoratīviem elementiem. Grīdas mājokļos darinātas no gaiša koka, sienas ir maigos toņos. Skandināvu interjera dizains – dominē koka mēbeļu izvēle, turklāt tās pieskaņotas sienām un grīdai. Mājokļos valda vieglums un harmonija brūnganos, zilganos vai maigi zaļos toņos.
Indiešu stils
Eksotikas cienītāji mājokļos izvēlas indiešu stilu, kurā dominē aveņsārti, jūraszili un oranži toņi. Interjera dizainā kā viens no būtiskiem aksesuāriem tiek izmantots zīds. Mēbeles ir zemas, bieži vien darinātas no tīkkoka. Krēslus, galdus, aizslietņus un citus elementus ērti var mainīt vietām, tādējādi atrodot arvien jaunus un jaunus iekārtojuma veidus. Indiešu interjera dizaina stils ir krāsains ar pārliecinošām krāsām, kā piemēram, oranžu, sarkanu un tirkīzzilu. Interjeru papildina dažādi ornamenti, dažādi nokarājošies elementi, tumšas tekstūras koks, kokgrebumi, nelielu stikla vai spoguļa gabaliņu mozaīkas un skaisti ornamentāli paklāji. Indiešu interjera stilam raksturīga daudz dažādu aksesuāru izmantošana – krāsaini spilveni, koka statujas, svečturi, utt.
Arābu interjera dizaina stils
Arābu interjera dizains – raksturīgas lokveida durvju ailas, galerijas un samērā mazi logi salīdzinot ar citiem interjera stiliem. Arābu interjers ir ļoti noslēgts. Tajā saspēlējas dažādi ornamenti, it sevišķi izmantojot dabas motīvus. Arābu tradicionālie materiāli ir ornamentālas flīzes, akmens, māls un krāsainas tekstilijas. Šajā interjera stilā atpūtas zona līdzīgi kā japāņu interjeros arī ir novietota zemes līmenī.
Mājīgā Anglija
Šī stila mājokļos sienas tiek krāsotas koši dzeltenas vai sarkanas. Veidojot interjeru, tiek izmantoti maigi krēmkrāsas toņi. Uz koka grīdām tiek novietoti biezi, mīksti paklāji. Angļu stilā iekārtotas viesistabas neatņemama sastāvdaļa ir rūtains mīkstas vilnas pleds uz dīvāna un soliņš, uz kura atpūtināt kājas. Mājokli izdaiļo greznas, pulētas mēbeles. Turklāt bieži tiek izmantots mēbeļu audums un aizkari ar rožu ziedu motīviem. Kaut arī sākotnēji šķiet, ka mājoklis iekārtots “haotiski”, viss kopā rada interesantu efektu.
Vidusjūras spilgtums
Vidusjūras zemju stilā iekārtota mājvieta ir tikpat spilgta kā šī reģiona daba — daudz saules, jūras un augu. Tieši tā izvēlēti interjera toņi — zilganzaļš, zeltaini oranžs un brūns. Tēlaini izsakoties — “krāsu trakums” uz sienām un grīdas, kas izklāta ar marmora vai keramikas flīzēm. Vidusjūras stilam raksturīgi lieli logi, caur kuriem ieplūst daudz gaismas un saules. Mēbeles tiek darinātas no koka un metāla. Šis interjera dizaina stils rada mājoklī gaišu un saulainu atmosfēru.
Noslēpumainais “fen šui”
Daudzi teic, ka šis interjera dizaina stils ir mājokļa maģija. Seno ķīniešu gudrība vēsta: “Ja vēlies mainīt dzīvi, tad savā mājā pārvieto 27 priekšmetus.” Ja jūsu mājoklim ir taisnstūra forma, tad varat uzskatīt, ka ir paveicies — tā tiek uzskatīta par labu. Vēl jaukāk, ja dzīvojat astoņstūrainā istabā (kas gan gadās visai reti). Pēc “fen šui” principiem iekārtotā mājoklī katrai “ba-gua” zonai ir atbilstoša krāsa. Pareizi izvēlēts tonis vairo enerģiju kādā konkrētā jūsu dzīves jomā. Tiesa, maz ir tādu cilvēku, kas vienu telpu pēc šiem principiem izkrāso vairākās krāsās. Ja stingri vadīsieties pēc “fen šui”, tad lampai tā dēvētajā bagātības zonā jābūt purpursārtai, savstarpējo attiecību zonai jābūt rozā toņos, bet karjeras zonā jānovieto melna marmora skulptūra. Tāpēc cilvēki, izvēloties konkrētus priekšmetus, bieži paļaujas uz intuīciju.
Senā Ēģipte
Šis stils interjera dizainā līdz mūsdienām saglabājies, pateicoties gadsimtos izdzīvojušai interesei par senās Ēģiptes kultūru. Atsevišķi cilvēki lepnās privātmājās izvēlas šī stila elementus — kolonnas, pilonus, turklāt sienas rotā ar hieroglifiem un gleznojumiem, kā arī vestibilā mēdz novietot dažādas skulptūras. Ēģiptiešu interjera dizains dažkārt parādās arī vannas istabu un baseina telpu interjerā.